Ejot Pārgaujas virzienā, uz tilta pamanīju, ka pārdesmit soļus tālāk puisis vidusskolēna vecumā kaut ko jautāja divām jaunām sievietēm. Pretimnācēju teikto vējš sapluinīja gabalos – nav… karte… Tikmēr es jau biju trijotnei garām.
Turpmākie daži mirkļi bija neiedomājami ietilpīgi – es prātoju: «Vai tiešām viņš lūdza naudu? Nevar būt! Puisis normāli ģērbies, pieklājīgs, neizskatās pēc dzīves pabērna vai palaidņa.» Vienlaikus piedzīvoju savdabīgu déjà vu, jo es zināju, kas tūlīt notiks. Kā tad!