Vasarās, kad izņēma iekšlogus, lai istabās nebūtu karsts, varēja dzirdēt dziedam kaimiņmājas gaili. Tam tik bija balss! Likās, viņš pārspēj pat Rīgas Doma gaili… Ja tagad dzirdu, kaut arī ļoti reti, kādu gaili iedziedamies, liekas, ka esmu Valmierā.
Skolas fasādes pusē, ko saucām par skolaspriekšu, bija atpūtas laukums. Tur auga lielas liepas, ceriņkrūmi gar celiņu malām, puķu dobes aplis ar nestrādājošu ūdensvadu centrā. Gar celiņiem dažviet bija atzveltņu soli, kur skolēni eksāmenu laikā mācījās. Maijā, kad ceriņi ziedēja, ne viens vien meklēja tajos laimītes. Lielajās liepās abi ar Jāni izmeklējām zarus, uz kuriem sēdēt, atspiežoties pret stumbru. Bērniem, tāpat kā maziem četrkājaiņiem, patīk slēpties. Tā arī mēs līdām pa ceriņu krūmiem kā indiāņi, lai vispirms noskatītu kārtējo upuri. Bet upuri prata labāk slēpties nekā mēs.
BRĀĻI. Andris un Guntis Valmieras ziemā. Foto no personiskā arhīva