Viņš raksta: «…Kādā svētdienas rītā mūsu divmastnieks izbrauca Daugavā. Rīts bija skaidrs un saulains, bet no jūras puses plīkšķēja šāvieni. Ieraudzīju laivā vairākus jaunus dendijus, kas šāva gaisā uz kaijām. Nelaimīgie putni beigti vai ievainoti krita ūdenī un izmisīgi pērās ar spārniem, ūdens krāsojās sarkans. Laiva piebrauca tuvāk ievainotajiem putniem un ar airu plato galu centās viņus nosist. Es biju satraukts un izbijies par cilvēku neiedomājamo rīcību. Iekliedzos un skrēju pie kapteiņa, viņš sēdēja nobālušu seju un caur zobiem spļāva ūdenī, lādēdamies kaut ko par grēku pret Dieva radību. Iebāzu seju savā cepurē un raudāju skaļi ar asarām. Nekad nebiju redzējis tādu cinisku ļaunumu, ka cilvēks nogalina dzīvu radību sava prieka pēc.
BIEDRĪBAS «Zaļā Vārna» valde ap 1929. gadu. Sēž (no kreisās) Ģ. Eliass, K. Baltgailis, F. Gulbis, stāv E. Raisters, A. Čaks.