Vispirms sāksim ar pirts lietām – cik ilgi jau esi pirtniece?
Es domāju, ir jāsāk ar to, ka 2014. gadā aizgāju mācīties uz pirts skolu un pieteikuma anketā ierakstīju, ka es nekad nebūšu pirtniece. Zināšanas apguvu Vecumniekos «Lielzemenēs» pie Batņām – viņi ir mani galvenie skolotāji, kas ielika pamatus. Tad es biju pārliecināta, ka nekad un nemūžam es nebūšu pirtniece. Taču, kad pabeidzu mācības, vienam pārim no mūsu kursa pieteicās bērniņš, un viņi teica: Inga, tikai tev vienīgi uzticam taisīt pirtīžu savam bērnam (mazgāšanās rituāls jaundzimušam bērniņam – aut.). Varu teikt, ka viņi bija tie, kas mani iestūma pirtī. Un ticu, ka, lai sāktu kaut ko, ir nepieciešams neliels grūdiens no savu tuvo puses. Šis pāris man arī lika noticēt sev, jo viņi manī ieraudzīja to savu uzticības personu. Un tagad jau pa šiem septiņiem gadiem caur manām rokām ir izgājuši vairāk nekā septiņdesmit bērniņi. Nāk arī ģimenes ar nākamajiem bērniņiem un sūta bildes no pirtīžām, kur guļ viņu pirmais bērniņš, un man ir liels prieks, ka ģimenes atgriežas pie manis. Vispār tā ir fantastiska sajūta būt blakus šīm ģimenēm. Viņi taču man uztic pašu dārgāko – savu bērniņu.
INGA GEDUŠEVA. Ārijas Romanovskas foto