Darbdienās uz Valmieru jau četrpadsmit gadus dodas no saviem Limbažiem, bet mūsu pilsētu iepazinusi un iemīlējusi. Izaudzinājusi divus brašus dēlus, kas pašlaik pošas uz Dziesmu un deju svētkiem. Komunikabla un atraktīva, atradusi hobijus, kas ienākuši viņas dzīvē uz palikšanu, un ar tiem sākās mūsu jūnija saruna — ir taču vasara, kad Aija saullēktā atkal peldēsies purva akacī. Mums diez vai kaut ko izsaka, teiksim, purva sīksamtenis, cīrulīšu dižtauriņš vai dzeltenais gāršas resngalvītis, bet viņai tas ir pavisam citādi. Aija sagatavojusi divas fotogrāmatas — «Purvi» un «Taureņi».
PURVAM IR ENERĢIJA
Teikts, ka mitra vide nomācot. Laikam taču aplam?
Esmu cilvēks, kam ir vajadzīga vienatnes deva — nepieciešams pabūt vienai. Gandrīz pastāvīgi esmu cilvēkos, un man ir nepieciešamība uzlādēties, smelt enerģiju. Un kur nu vēl labāk, ja ne dabā… Tie vairāk bija meži, pļavas, braucu uz laukiem pie mammas, bet pēdējā laikā sev atklāju purvus. Brāļa sieva Ilze ir ģeoloģe, vada ekskursijas purvos, un man bija lieliskā iespēja pievienoties, iegūt pirmās zināšanas. Mani tas patiesi aizrāva.
Nacionālā Valsts arhīva Valmieras zonālā arhīva direktore AIJA PELĒKĀ. Ārijas Romanovskas foto