Un tas jau nemaz tik vienkārši nebija – tikt līdz tiem svētkiem. Man šķiet, ka tas tomēr ir jebkura deju kolektīva, kora vai ansambļa mērķis – tikt uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Taču pirms tam bija jāiegulda ļoti liels darbs, tās bija neskaitāmas stundas, mācoties dejas un mēģinot, piedaloties skatēs. Visam bija jābūt uz ūsiņu. Ne visi kolektīvi tiek līdz svētkiem, bet mēs tikām. Mēs pārstāvējām Jaunannas pamatskolu, kas vēlāk tika pārveidota par Jaunannas Mūzikas un mākslas pamatskolu, kura jūnijā nosvinēja savu pēdējo devīto klašu izlaidumu un slēdza savas durvis kā skola.
Tomēr atgriežoties pie Dziesmu un deju svētkiem – Alūksnes novads vienmēr ir dzīvojis Teikas vidusskolā. Tā ir pietiekami liela skola, lai spētu satilpināt visus Alūksnes novada svētku dalībniekus – gan pūtēju orķestri, gan koristus un deju kolektīvus. Tur vienmēr viss bija ņigu ņegu, katram bija kaut kur jāpaspēj – vai nu paēst, vai nomazgāties, vai doties baudīt Rīgu, vai tomēr doties pie miera.
Tā nedēļa, ko pavada, dzīvojot skolā, guļot uz matračiem, ilgas stundas mēģinot un tikpat ilgas stundas gaidot savu mēģinājumu, tomēr ir tā vērta.