Kā turpinājums šim vērtējumam bija viņa emocionālā uzruna svētku noslēguma koncertā, kurā izskanēja novēlējums vismaz kaut daļu no svētku spara saglabāt arī darba ikdienai: «Mana gudrā, spējīgā un sīkstā latviešu tauta! Lieliskie Dziesmu un deju svētku dalībnieki! Ar dziesmu šovakar sasauksimies, sadziedāsimies, sadejosim, vienojot visu latvju tautu. Taču jau rīt ar šo enerģiju, kas gūta šonedēļ, ķersimies arī pie mūsu valsts tālākas attīstības tikpat sparīgi, kā mēs dziedam, dejojam un priecājamies.»
Dziesmās un dejās laikam tiešām gluži kā teikā Lāčplēša ausīs ir milzīgs, pat noslēpumains mūsu tautas spēks. Kad reizēm ikdienas rūpēs, pat neveiksmēs mums spēks sāk zust, to cauri gadiem krājam un nosargājam dziesmās, lai atkal kopā nāktu un pasaulei un, galvenais, paši sev Dziesmu svētkos pateiktu: «Mēs esam stipri, mēs turpināmies!» Tā nu jau 150 gadus. Turpināmies un ejam tālāk, pārvarot naidīgas svešvaras un pretvaras, vietējos mazdūšīgos, tautas spēka noliedzējus un mūžīgos burkšķētājus.
Svētku nedēļa it kā aizēnoja Valsts prezidentu nomaiņu, lai gan tā tam arī jābūt, jo ir jau mainījušies un vēl mainīsies prezidenti, bet Dziesmu un deju svētki ir un paliks! Skaņām pilnajā gaisotnē maz pamanītas palika arī Egila Levita vēl teikt pagūtās daudzās uzrunas. Starp tām arī novēlējums E. Rinkēvičam turpināt valsti vadīt tā, kā (labi vismaz, ka ne «tāpat»!) to darījis viņš. Par spīti burkšķētājiem, valdības atlaišanas pieprasītājiem un pat Valsts prezidentu gāzt gribētājiem iepriekšējā nedēļā arī uzzinājām, ka mums četrus gadus tomēr ir bijis vislabākais Valsts prezidents un arī visprasmīgākais valdības vadītājs.