
SAKNES
Kur sākums tam, ka abi brāļi Veličko saistīti ar mākslu?
Vispār mēs esam trīs: es vecākais, Ivo un Toms, un ar mākslu esam saistīti divi, Ivo izvēlējies citu ceļu. Sākums ir Vaidavā. Tur visa bērnība pavadīta. Laikam jau man paveicies ar to, ka manā bērnībā, astoņdesmito gadu vidū, tur bija jauns, tikko uzcelts ciemats — ar centru, skaistu kultūras namu, 90. gadu sākumā uzcēla skolu, kurā mācījos. Bērnība bija jauka un absolūti bezrūpīga, mums bija viss nepieciešamais: centrs ar jaunām mājām, ezers, divi sporta laukumi un tikko uzcelts jauns, skaists kultūras nams, un daudz bērnu visapkārt. Spilgta bērnības atmiņa: uz skolu ejot, visaukstākajā laikā nekad nevilku āra drēbes, jo skola turpat, kādu 50 – 60 metru attālumā.
Jums vispār ir dilemma “laukos vai pilsētā”?
Īsāk: katram savs, gan — gan. Pēdējos gados vairāk velk uz pilsētas pusi. Agrāk vairāk sevi sajutu dabas tuvumā, tagad saista pilsētas ritms, dinamika, bet vienalga — Valmierā to visu var tvert viegli un dabiski. Jo te viss ir tuvu, un arī lauki ir aizsniedzami. Valmiera man patīk, tā ir pilsēta, kas attīstās, kur parādās arvien jaunas idejas. Prieks par “Kurtuvi”, Vecpuišu parku un “Akustiku”, bet, ja nu kā trūkst, tad — tādu jaunu kultūras vietu kā kādreizējais Imanta Toča “Parks”, kur bija iespēja baudīt kvalitatīvu džeza mūziku. Par kultūras centru un estrādi šoreiz nerunāsim…
RENĀRS VELIČKO. Baibas Zvejnieces foto