Kuriem no tuviniekiem tavas aiziešanas būtu patiesi žēl? Vai raudātu arī tavi draugi, darbabiedri un kaimiņi? Uzzinot sērīgo ziņu, vai līdzjūtībā skumtu tavs ciemats vai pilsēta? Varbūt visa valsts?
Puspajokam mēdz teikt, ka pilnas kapsētas neaizvietojamu cilvēku, kuru dzīves laikā viņiem pašiem un citiem bija šķitis, ka ir atrasts īstais dzīves uzdevums un mērķis, ko nevar piepildīt neviens cits visā pasaulē. Gan jau zināmā mērā tā arī ir bijis, tomēr pasaule pēc viņu nāves turpina griezties, dzīves uzdevumu stafeti nes citi. Neaizvietojami esam tikai cilvēciskajās attiecībās un saviem tuviniekiem, un arī ne visi un vienmēr. Un tomēr arī pati šķietami bezjēdzīgākā dzīve nevar būt nevajadzīga un lieka pat tad, ja mums nav saskatāms un zināms dievišķais eksistences nodoms.