Rūjiena pati sev izaudzinājusi tautiskās skatuves dejas tradīcijas tālāknesēju, kuras vadībā pēdējos nu jau 20 gadus jaunās paaudzes iepazīst dejotprieku un visu, kas tam piederas – no uzcītīgas piepūles, kas prasa pacietību un disciplinētību, līdz gandarījumam par skatītāju aplausiem un kopīgi piedzīvoto saviļņojumu. Dejotāju atsperīgie soļi svētkiem piešķiļ dzīvesprieku, dažkārt humoru un rada vēl citas pozitīvas emocijas. Tieši tāpēc mūsu latviskās kultūras tradīcijās dejām ir tik nozīmīga vieta.
Ikviens deju skolotājs ir izaudzis kādā kolektīvā un izcēlies ar īpašu talantu un darbaspējām. Ilzes talants visspožāk uzmirdzēja tieši raksturdejās. Tajās viņa skatītājam atklājās no pilnīgi neiepazītas puses, jo ikdienā, šķiet, viņu raksturo mierīga nosvērtība un nepretenciozs kautrīgums. Dejā Ilze atplauka visdažādākajos tēlos. Pieminot Ilzes vārdu, pirmais, kas man nāk prātā, ir Rūjienas vidusskolas 85. jubilejas koncerts, kas notika vēl tikko svaigi uzlietajā hokeja laukumā. Ilze ar deju partneri Induli Siliņu solo dejā «Senais dancis» virpuļoja neiedomājamā enerģijā. Kādai jābūt meistarībai un cik daudz laika ir bijis jāiegulda treniņos, lai fiziski grūto slodzi pārvērstu viegli rotaļīgā dejā ar apbrīnojami ātrām kustībām, sniedzot skatītājiem arī teatrāli košu priekšnesumu! Tas bija apbrīnojami!
Balvu izglītībā saņemot.