Viņam 23. novembrī, Smiļģa dzimšanas dienā, pasniegs balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Tā būs Agra otrā «Spēlmaņu nakts balva». Pirmā kā labākajam aktierim otrajā plānā par Serebrjakovu «Tēvocī Vaņā». Māsēns teātrī strādājis no 1968. līdz 2018. gadam. Tajā pavasarī uzrakstīja atlūgumu un palika ārštatā. Ar laiku saprata, ka tā tomēr bijusi aiziešana no sava vienīgā teātra. Vai aktieris, kurš pusgadsimtu bijis uz skatuves, piekristu vēl kādam jaunas lomas izaicinājumam? Agris apdomātu.
Mēģināju saskaitīt, cik lomas nospēlē aktieris, kas saņem balvu par mūža ieguldījumu, bet nepaspēju, jūs atsteidzāties uz sarunu.
Nevajag skaitīt, es arī neskaitu. Es tiešām nezinu. Gribas atcerēties tās, kas sanākušas, vai arī tās, kas bijušas tuvas, garīgi bagātas.
Vai kaut pārīti nosauksiet?
Atceros pirmo darbu, kas bija pie Lūča. Staigāju ar vēdeklīti pa skatuvi, bet tā ļoti svarīgi, jo uz sejas bija pieci kilogrami grima (smejas). Pirmā lielā un skaistā loma man bija Lidis Raiņa «Mušu ķēniņā». Tā bija brīnišķīga pasaku luga. Esmu ieticis arī Raiņa kopotajos rakstos, jo tur maza bildīte no šīs izrādes. Kad mazmeitas atbrauc, tad saku: «Panāciet šurp!» Mazmeitas skatās un lasa: «Lidis, A. Māsēns…» Tad viņas: «Opi!» Mums ir dēls Matīss un četri mazbērni. Super! Ā, par tām lomām, jā…
AGRIS MĀSĒNS. Ārijas Romanovskas foto