Viņš stāsta, ka 1911. gadā ziemas brīvlaikā, no Štiglica skolas mājās braucot, Teodora Ūdera darbnīcā ienāca Hermanis Aplociņš. Stāstīja par savu dzīvi Pēterpilī un rādīja zīmējumus, kurus bija uzmetis, skatoties pa vagona logu. Ar šīm skicēm piemītošo bezstilu meistars neesot bijis apmierināts. Iespējams, ka šis viedoklis kaut kā īpaši ietekmējis Hermani Aplociņu. Krietni vēlāk, jau būdams Liepājas mākslas vidusskolas direktors dibinātājs un pedagogs, viņš saviem audzēkņiem esot teicis, ka arī bezstils ir stils un savā ziņā laikmeta funkcija. Šķiet, ka Teodoram Ūderam bija lieliska talantu oža un viņš spēja ieraudzīt, atrast un sajust to, kas dzimst. Savukārt Hermanim Aplociņam Teodors Ūders bija kā konsekvences un savdabības paraugs, vienlaikus atgādinot, ka nav jēgas viņu kopēt. Jo mākslas darbs jau nav tikai kāda priekšstata izklāsts, tam vienmēr jāpiemīt stilam. Un Hermaņa Aplociņa stils bija turpat vai līdzīgs meistaram. Bet tikai turpat līdzīgs, jo, nemitīgi atskatoties uz meistara veikumu, viņš ļoti būtiski meklē jauno tēlainībā, savā valodā.
Tikšanās ar Konstantīnu Raudivi un Zentu Mauriņu.