Tobrīd – un vēl vairāk vēlāk, kad ukraiņi deva pretsparu un okupanti apjuka, – pie mums visa cita starpā tika sarunāts daudz «varonīgu» muļķību. Vieniem tas ļāva vienkārši apmierināt savu ego, citiem – vairot atpazīstamību un pat tikt pie šāda tāda politiskā kapitāla. Taču nevienam prātīgākam cilvēkam negribējās publiski norādīt uz viņu paustajām glupībām, visai pamatoti baidoties kara radīto emociju karstumā tapt ierakstītam sakāvniekos vai pat «piektajā kolonnā».
Šķiet, arī tagad mūsu politikas «viedokļu līderos» nejūt nekādu vēlmi apsaukt tos mutesbajārus, kuri savos paziņojumos teju vai izgaršo Latvijas hipotētisko okupāciju. «Kas zina, kā vēl to iztulkos, kā pavērsīs pret mani pašu…» Kaut gan šiem kvēlajiem trauksmes zvanu raustītājiem un «Vilks aitās!» bļāvējiem noteikti ir kāda savtīgi personiska interese biedēt sabiedrību.