
Šis kaktuss pie manis nonāca bez jebkādiem personu apliecinošiem dokumentiem un šķietami pat sakaltis bez dzīvības. Nebija, kam prasīt, ne arī viņš pats bija kāds runātājs. Ej nu sazini, kad kaktusiem skaitās pilngadība, bet runā, ka labā maizē ehinopsis varot sasniegt piecdesmit un vairāk gadu ilgu mūžu. Tad nu rēķiniet paši, bet pagaidām viņš ir ehinopsis, un cauri!
Pirmajā laikā nevarēja saprast, vai viņš vispār elpo. Cerību nebija daudz, un, ja godīgi jāsaka, nebija vispār. Par laimi, bija pienācis pavasaris, un ikviens, kas turas pie dzīvības, pavasarī tiek rautin rauts uz priekšu.
Bija karstas maija dienas. Kaktuss telepātiski pačukstēja, ka grib sasveicināties ar sauli pa īstam, nevis tikai caur loga aizkaru istabas kaktā. Tā nu viņš tika iznests pagalmā un nosēdināts goda vietā uz ciņa starp akmensdārza augiem, kur saule ap viņu griezās no ausmas līdz rietam. Beidzot viņš varēja kārtīgi sasilt līdz kaulam, kā tas ir viņa senču dzimtenē Dienvidamerikā! Vēsās naktis viņu nemaz nebiedēja. Pilnīgi pretēji – viņam patika vasaras nakšu spirgtums, ko dienā nomainīja svelme. E, kur laba dzīve!
MISTĒRIJA. Ehinopša ziedēšanas mirklis.