Ēkas pirmajā stāvā bija privāta ebreju ēdnīca, kur gatavoja ļoti garšīgus tautiskos ēdienus. Bankas telpas bija kādu stāvu augstāk. Strādāju pārvedumu nodaļā ar ārzemju bankām, sākumā par darbvedi, vēlāk par vadītāju. Manos pienākumos ietilpa arī korespondēšana ar ārzemju bankām.
Bija arī tādi brīži, kad Pāvils Rozītis, atnācis pie manis uz darba vietu, lūdza parakstīt vekseli. Parasti es sēžu aiz barjeras, pie sava galda. Pāvils ienāk, nostājas barjeras otrā pusē, un es jau zinu, ko viņam vajag.
Kādureiz Pāvils uzaicina mani satikties kafejnīcā. — Pasēdēsim kaut kur, parunāsimies. Esmu ļoti noguris. Pie Švarca neiesim. Tad jau visai Rīgai kļūs zināms, ka tāds ar tādu tur redzēti. Ir viena kafejnīca Vaļņu ielā. Tur iet galvenokārt dažādi biržas ļaudis, tirgotāji…
SVINĪGI. Pāvila Rozīša literārās darbības 25 gadus atzīmēja publiski. Centrā — jubilārs ar dzīvesbiedri Almu. Foto no Annas Laicenas personiskā arhīva