Vienmēr tika izsūtīti ielūgumi pilsētas sabiedrības krējumam: pilsētas galvam, 1. ģimnāzijas direktoram, galvenajiem ārstiem, advokātiem, tiesnešiem, avīzes redaktoram, aktieriem, režisoriem, skolotājiem u.c. Viņu ierašanos garantēja raksts Valmieras avīzē pēc koncerta, kur tika pieminētas visas prominentās personas. Gandrīz visi šo slaveno personu bērni mācījās mūzikas skolā, tas skaitījās labais tonis. Un arī par katru bērnu avīzē bija vismaz viena rindiņa, piemēram: «… jaunai māksliniecei bija uzšūta ļoti skaista kleita ar volāniem; pie pašas klavierspēles gan varētu vairāk piestrādāt…»
1943. gada koncertā bija ieradies vācu sturmbandführer’s ar pavadoņiem. Sinepkundzes klases koncerti vienmēr bija notikums Valmierā.
Atceros savu pirmo uzstāšanos kā Sinepkundzes audzēknei. Man Komercskolas zālē bija jāspēlē Franča Šūberta impromts la bemol mažorā. Baiļu nebija nemaz, bet telpa bija ļoti liela, ar savādu akustiku, un klavieres daudz lielākas nekā klasē. Vairs nezināju, kur jāsāk. Impromts skanēja smieklīgi – veselu oktāvu augstāk. Es pārtraucu un teicu:
– Kādas sliktas klavieres!
TOLAIK VALMIERĀ. Foto no Valmieras muzeja krājuma