Izdevuma “Brīvā Daugava” galvenā redaktore Sarmīte Rutka teic, ka viņu pusē lielais dzīvnieks noteikti nav retums: “Tas nav pirmais redzētais lācis apkaimē, apkārtnē tie dzīvo gadiem. Tomēr ir atšķirība, vai lāci satiekam mežā vai pilsētā. Mežā zinām, kā jāuzvedas, ka jābūt piesardzīgiem. Bet satikt lāci pilsētā ir pavisam cits stāsts, bet jāteic, ka te dzīvnieks bija daudz vairāk nobijies nekā cilvēks.” S. Rutka atklāj, ka ir pamatotas aizdomas, ka lācis pilsētā ticis iedzīts. “Piepilsētas ciems Brodi atrodas pie meža, tur lāči manīti jau iepriekš. Jēkabpilī ieklīdušais dzīvnieks bija lācēns, varētu būt pērn dzimis. Vispirms bija ienācis piepilsētā un ticis līdz degvielas uzpildes stacijai, no kurienes bija pirmie video, cilvēki ar savu uzmanību sabiedēja lāci, dzenot to dziļāk pilsētā, līdz pat daudzdzīvokļu māju rajonam,” notikumu gaitu šķetina galvenā redaktore.
Cilvēku kāre iegūt video ir neprātīga, atzīst S. Rutka. Iedzīvotāji vispirms nevis ziņoja policijai un Dabas aizsardzības pārvaldei, bet gan centās piekļūt lācim iespējami tuvāk, kāpa no mašīnām, gāja klāt, lai varētu nofilmēt. “Tas ir neprāts. Varu piekrist Dabas aizsardzības pārvaldes amatpersonām, kuras norāda, ka cilvēki tik ļoti ieslīguši savos sociālo tīklu burbuļos un ieraudzīto uztver kā videospēli, nesaprotot dzīves realitāti. Tas nav multfilmas tēls – mīlīgais lācītis – un cilvēki paši nav supervaroņi ar deviņām dzīvībām. Speciālisti vienmēr ir uzsvēruši, ka lācis, vilks, lapsa, lūsis, alnis, kas arī nesen redzēts pilsētā, ir bīstams dzīvnieks, ko noteikti nevajag provocēt. To ieraugot apdzīvotā vietā, pēc iespējas ātrāk ir jāzvana speciālistiem, kas zinās, kā dzīvniekam palīdzēt tikt ārā no pilsētas. Iedzīvotājiem nav ne zināšanu, ne pašsaglabāšanās instinkta, toties ir milzīga tieksme nofilmēt, lai varētu parādīt: lūk, es un lācis. Par laimi, šis lācis bija visai labvēlīgs. Taču ir brīnums, ka tas neko nenodarīja, jo stresā un aizsargājoties dzīvnieks pavisam noteikti var uzbrukt. Un kas notiktu, ja kāds cilvēks iznāktu no mājas uz ielas lācim priekšā, nezinot, ka tas tur ir? Ja lācis ko nodarītu, kurš tad būtu vainīgs? Plēsēju aizdzīt atpakaļ mežā izdevās tikai ar tumsas iestāšanos. Cik daudz bīstamu situāciju varēja būt! Turklāt absurds ir tas, ka pašvaldības policijai grūtākais bija nevis palīdzēt lācim nokļūt dabiskajā vidē, bet gan aizdzīt prom filmētājus, kuri, aizgaiņāti no vienas puses, atgriezās no citas.”
S. Rutka atzīst, ka normālā situācijā lācim nevajadzētu nākt uz pilsētu, bet, ja vienreiz to ir izdarījis, nav izslēgts, ka nāks vēl. “Tomēr cerams, ka lācim pietiks vietas mežā un tas nenāks dzīvot uz pilsētu. Jēkabpils apkaimē ir meži, dzīvnieku te patiešām ir daudz. Lāčus nav ļauts medīt, skaidrs, ka dzīvnieku skaits palielinās, jo tiem nav dabisko ienaidnieku. Taču dzīvojam cilvēka ietekmētā vidē un droši vien ir jāprot regulēt arī lāču skaitu, lai to nebūtu pārāk daudz, lai nebūtu jāsatraucas, ka lācis jebkurā brīdī var ienākt sētā, un tas pats jāsaka par citiem cilvēkam bīstamajiem dzīvniekiem. Igaunijā regulē lāču izplatību, to dara arī citās valstīs,” saka S. Rutka.
Latvijā lācis nav retums mežā, bet līdz šim tas bija retums pilsētā, saka S. Rutka. Ja lielo dzīvnieku skaits netiks regulēts, tad lācis vairs nebūs retums arī pilsētā. “Tas ir tāpat kā ar bebriem Rīgas kanālā – nav tā, ka tie paši sapratīs un ies uz laukiem. Ja dzīvnieku nekas neapdraud, turklāt ir pieejama barības bāze – kāpēc apgrūtināt sevi mežā, ja pilsētā pie mājām, veikaliem, ēdnīcām galdiņš ir uzklāts?” retoriski vaicā Sarmīte, vērtējot, ka tā vai citādi, bet būs jāsaprot, kā nepieļaut lielo plēsēju ienākšanu pilsētā.
Satikšanās ar lāci mežā
Mednieku kluba “Daibe” mednieks Aivis Bukovskis lāci ir saticis vairākas reizes. Pērn tas noticis pavisam negaidīti. “Sēdēju medību tornī, ārā tumšs, gatavojos kāpt zemē, lai ietu uz mašīnu. Kad jau kāpu uz pakāpieniem, tuvējā pudurī sadzirdēju troksnīti, kāds nāca, un tas bija lācis. Pienāca pie paša torņa. Būtu nedaudz ātrāk kāpis lejā, būtu gājis viņam tieši pretī. Es lācim uzsaucu, tas nesaprata, no kurienes nāk skaņa, vēl kādu brīdi uzkavējās un tad lēnu garu, nesteidzīgi devās projām.” Šogad lāči satikti medību laikā. Izkāpjot no mašīnas un vēloties saregulēt termokameru, lai dotos uz torni, Aivis sadzirdējis ka blakus kaut kas notiek, izrādās, turpat netālu – trīs metrus no mašīnas – divi lāči iznāk uz braucamā ceļa. “Es uzsaucu, kur tad ies, tad gan nobijās un aizskrēja,” pastāsta A. Bukovskis.
Mednieks vērtē, ka lāču kļūst arvien vairāk. “Uzskatām, ka to ir vairāk nekā 190 uzskaitītie. Redzam tos paši un arī novērošanas kamerās – gan staigājot pa takām, gan arī pie barotavām. Un tur, kur nāk lācis, citus zvērus var nemeklēt, tie dod ceļu ķepainim. Pērn bija pieci lāči, kuri pastāvīgi nāca un diendienā ēda. Mēs rēķinājām, ka pērn mūspusē bija vismaz astoņi lāči, te ir arī tāds liels purva masīvs, kur viņi jau ir dzīvojušies labu laiku, un tas ir tikai vienā nelielā teritorijā. Turklāt lāči gan dzīvo uz vietas, gan ienāk Latvijā no Igaunijas teritorijas,” skaidro A. Bukovskis. “Ja pirms desmit gadiem reti kurš bija lāci dzīvē redzējis, pēdējo trīs gadu laikā, aizejot uz torni un dzirdot, ka kaut kas nāk, nereti izrādās, ka tas ir tieši lācis. Kā viņi pavasarī pamostas, tā arī tepat dzīvojas. Jā, varbūt aiziet arī uz kaimiņu mednieku teritoriju, bet tepat vien ir. Redzam arī lācēnus.” Sēņotājiem un ogotājiem jārēķinās, ka var gadīties lāčus satikt, saka mednieks un norāda, ka lāču uzvedība ir atkarīga no tā, cik viņam attiecīgajā brīdī ir pieejama barība. “Pavasarī, kad tie mostas, īsti nekas nav pieejams, un, tā kā lācis ir visēdājs, tad papostīs gan bišu dravas, kā tas bija pie Daces Rukšānes mājām, gan var noplēst kādu teļu, un, kamēr vēl nav ogu, meklēs barotavās graudus.” Mednieks aicina, dodoties sēņot vai ogot, neiet klusi, jo lācim ir laba dzirde, tas sadzirdēs un, visticamāk, dosies citā virzienā. Bet, ja sanāk ķepaini satikt, tad izvairīties no straujām kustībām, neradīt lācim stresu, jo tad tas jutīsies apdraudēts un var kļūst bīstams. Bīstamākas situācijas var būt pavasaros, kad lācis nav paēdis un lāču mamma ir ar mazuļiem, vēl arī riesta laikā, kas ir jūnijā. Rudenī barības ir vairāk, un tad jau ķepaiņi taisās iet gulēt.
Mednieks vērtē, ka kopumā plēsīgo zvēru skaits palielinās, arī lūšu, kopš to vairs nevar medīt, ir aizvien vairāk. Arī vilki, jo tos var medīt ierobežotā skaitā, un limitu katru gadu sasniedz arvien ātrāk, kas liecina par vilku lielo izplatību. A. Bukovskis aizdomājas, ka arī lāču medīšana būtu jāapspriež jau tagad, ja negribas nonākt situācijā, ar kuru nevarēs tikt galā: “Tas pats Jēkabpils gadījums. Kaut lācis pilsētā iemaldījās nejauši, kas notiktu, ja tur garām ietu bērnudārza grupiņa? Bērni domā, ka lācis ir mīļš, bet, ja lācis ir nobijies un agresīvs, var notikt briesmu lietas. Domāju, ka šī ienākšana pilsētā nebūs vienīgais gadījums, lācis savu taciņu ir iestaigājis un, iespējams, vēlreiz atgriezīsies, jo īpaši, ja pašam barība ir grūtāk pieejama, un pilsētā to vieglāk atrast. Lāčus arvien vairāk redzam tuvāk apdzīvotām vietām, ciematos. Tā tas ir, jo lāču skaits palielinās, turklāt viņiem ne no kā nav jābaidās, jo gan citi meža dzīvniek dod ceļu, gan cilvēks neapdraud.”
Foto: Mednieks Aivis Bukovskis rāda meža kamerās nofilmētos ķepaiņus.
Fakti
* 2025. gadā apkopotas ziņas par 827 nejaušiem lāču vai to klātbūtnes pazīmju novērojumiem. No 827 ziņojumiem 170 ir pilnīgas ziņas. Gadījuma ziņas apkopotas no mobilās lietotnes “Mednis” ierakstiem, Valsts robežsardzes darbinieku novērojumiem, ziņojumiem vietnē www.dabasdati.lv un “Facebook” grupā “Lāču izplatība Latvijā”, Dabas aizsardzības pārvaldes, AS “Latvijas valsts meži” un LVMI “Silava” speciālistu novērojumiem.
* 2025. gadā visvairāk ziņojumu aprīlī, maijā un septembrī, oktobrī. Aprīlī lāči novēroti 55 pagastos, maijā – 81 pagastā, septembrī – 44 un oktobrī – 45 pagastos. Lielākais lāču skaits novērots Viļķenes pagastā (ne mazāk kā deviņi indivīdi), Alojas pagastā (septiņi indivīdi), Ainažu pagastā (seši indivīdi), kā arī Lodes un Mētrienas pagastā (katrā pieci indivīdi).
* Salīdzinājumā ar 2024. gada datiem 2025. gadā gan novērojumu, gan arī lāču skaits Latvijā palielinās. Lielākā daļa novērojumu liecina par jaunu un nepieaugušu dzīvnieku klātbūtni. Lāču vairošanās 2025. gadā Latvijā ir konstatēta ar foto un video fiksētiem gadījumiem par novērotajām lāču mātītēm un vienu līdz četriem lācēniem. Vērtējams, ka Latvijas teritorijā ir vairojušās vismaz 18 lācenes.
* 2025. gadā dzīvnieku skaita vērtējums Latvijas teritorijā ir ap 190 lāčiem, bet pēdējos trīs gados to izplatības robežas Latvijā gandrīz nav paplašinājušās. Valsts austrumu daļā brūno lāču populācija ir nostiprinājusies, uzsākot funkcionēt demogrāfiski, tādējādi radot lielāku iespēju areālam paplašināties valsts rietumu virzienā un Lietuvas teritorijā.
Avots: LVMI “Silava” projekts “Lāču monitorings 2023.–2025. gadā”
PADOMI
Kā izvairīties no satikšanās ar lāci
* Lācis ir visēdājs, kurš lieliski piemērojas cilvēku dzīves vietām, ir gatavs piekļūt visam, kur ir barība (komposts, atstāta dzīvnieku barība, bišu dravas u.tml.). Bet cilvēks nav Eiropas brūno lāču iespējamais medījums, tamdēļ lācis cilvēku nevajā.
* Lācis vāji redz, toties tam ir lieliska oža un dzirde. Tas ir veikls skrējējs, labi peld un kokos kāpj daudz veiklāk nekā cilvēks. Labāk būt pavēja pusē.
* Lai izvairītos no satikšanās ar lāci, piemērota ir skaļa uzvedība mežā. Centieties būt pamanāms. Suņus labāk turēt pavadā.
Ja lācis pārsteidz, saglabāt mieru
* Satiekoties ar lāci, dodiet tam iespēju izvairīties no konflikta ar jums (brīvs atkāpšanās ceļš). Bīstamākās var būt lāču mātes ar lācēniem, kā arī pēkšņi pārsteigts lācis.
* Nevajag tuvoties lācim, nevajag kontaktēties ar lācēniem, ir pēc iespējas mierīgi jādodas prom, sekojot lāča uzvedībai.
* Ja lācis pamana cilvēku, dot tam ziņu, ka esat cilvēks, mierīgi runājot. Ja iespējams, atkāpieties drošākā, augstākā vietā, izliecieties lielāks, nekā esat, var mierīgi pacelt un vicināt rokas. Izņēmums ir lāča māte ar lācēniem, tad dažreiz labāk būt nemanāmākam.
* Ja lācis tuvojas – dodiet lācim vietu, lēnām attālinoties un vienlaikus to pieskatot (nepagriezt pret lāci pilnībā muguru un neskriet).
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.